31. dzīvnieki - daudz

13.ceļazīmes - Villasmuiža,Straupe,Inciems,Lēdurga, Nurmiži

 Esmu atkal bijusi paceļot, tepat pa vietējo rajonu. Šīs nav ļoti apdzīvotas vietas. Straupe noteikti ir pati lielākā un tad visas pārējās...

2. muzejs - Jūras muzejs Lietuvā

 Nākamais muzejs ir apmeklēts. Biju Lietuvā Jūras muzejā. Šeit esmu jau atkārtoti. Bildēs redzamas man lietas, kas iepatikās visvairāk. Protams tur bija vēl daudz ko apskatīt, ko arī izdarīju. Bet pēc plāna vajadzēja man redzēt arī delfīnu šovu, bet izrādījās visa tā māja bija slēgta uz rekonstrukciju. Diemžēl man nepaveicās. Bet būs iespēja uz šo vietu aizbraukt atkārtoti.
Muzejs domāts un ir interesants gan bērniem gan viņu vecākiem. Interesanta ir arī piekļūšana muzejam - ar prāmi. Kopā viss izvērtās skaistā piedzīvojumā.

83. apciemot Alvi un Anitu

Šis punkts bija ļoti patīkams, un sen jau vajadzēja to īstenot. Saņēmu pat ielūgumu uz dzimšanas dienu, skaisti. Apvienoju visu vienā. Un tā es nonācu ģimenes lokā, tika svinēta Alvim 60 gadu jubileja. Man bija liels prieks tur atrasties. Jo mūsu tikšanās reizes ir ļoti retas.
Alvim un Anitai ir 6 bērni. Tas vien jau kaut ko nozīmē. Kaut vairāk būtu tādas kuplas ģimenes. Bērnībā ciemos braucām viens pie otra protams biežāk. Visi tagad esam izauguši, kur nu katrs dzīvo. Patīkama atkal redzēšanās. Bet tas nav viss. Alvis visiem par pārsteigumu bija sagādājis dāvanu sev un saviem viesiem. Bildē jau ir redzams, tas ir atjaunots traktors. Tas bija kaut kas neatkārtojams, Alvis ar Anitu abi pie viesiem ieradās sēžot uz traktora. Ak, mani tas arī aizkustināja. Bet tad, viesi varēja izbraukt ar traktoru. Man arī vajadzēja braukt. Bija kur atcerēties bērnību, kā esmu braukusi ar traktoru un strādājusi uz lauka. Man tās bija jaukas atmiņas tagad, jo tehnika man patika no bērnības. Labāk ņēmos ar traktoriem un mašīnām nekā ar lellēm.
Un tad jau sekoja sarunas starp viesiem, gājiens lauku pirtī, pelde dīķī...
Un tad jau griezām svētku torti, ko cepusi bija viena no meitām. Viss ēdiens viesībās bija no mājas pašu produktiem, mmm garšīgi.
Protams tagad tikai jāturpina mūsu tikšanās, ko esam arī darījuši. Alvis ar Anitu apciemoja arī mani. Man par to ir liels prieks. Turpinājums sekos.

2. muzejs - Līgatnes bunkurs

Bijām Līgatnes bunkuros! Vispār jau interesanti. Vieta tiem kam interesē padomju laiks un ir nostaļģija pēc tā, un kas to ir piedzīvojuši. Nav nekāda spožuma un ārprāta tajā visā. Biju gaidījusi kaut ko vairāk, bet tagad pēc laika, saprotu, ka redzētais bija to vērts. Gide stāsta daudz un plaši par šo vietu, ir mazliet baisi, slepenība, bunkurs, pazeme...un protams pusdienas bunkurā, no vecajiem traukiem. Mums tika pelmeņi, jauki. Iesaku arī citiem izmēģināt.

31. dzīvnieki - strauss

Tas tik bija piedzīvojums! Mums bija meiteņu tusiņš, braucām ar velosipēdiem uz mežu gailenēs. Bet mūsu brauciens pārvērtās par šausmām... Sākums bija labs, dažas sēnes pat atradām, bet tad mums mežā sēņot pievienojās strauss! Pirmā bija sajūsma, bet tad strauss sāka mums tuvoties, un tad mūsu vidū izskanēja dažādas situācijas kas tagad notiks. Kā viņi knābj un kā sper ar savām kājām. Neviena no mums protams kaut ko tādu sajusts negribēja. Sapratām, ka no sēņošanas nekas mums nesanāks. Bet jāmēģina tikt no viņa prom, bet tas nebija nemaz iespējams, visur kur ejam mēs viņš nāk līdzi. Nelīdzēja arī mūsu velosipēdi, strauss skrien ātrāk nekā mēs varam pa mežu pabraukt. Mēs bijām pārbijušās ne pa jokam. Tai brīdī ,kad viņš man stāvēja tieši pretī un mūsu starpā bija velosipēds, es laikam pārstāju elpot, lai tikai nekas nenotiktu... Jo augums ir iespaidīgs, varētu teikt 2metri bez galvas!
Mūs izglāba kāda cita sēņotāja, kas parādījās. Strausa uzmanība tika pievērsta viņai, bet mēs ņēmām kājās pār pleciem un mukām krūmos...
Kaut ko tādu vairs piedzīvot nevēlos..

13.ceļazīmes - Valdlauči, Kekava, Iecava, Bauska

13.ceļazīmes - daudz - 32

 Šeit būs ceļazīmju apkopojums. Pavisam kopā 32 gab. Dažās vietās tika pabūts ilgāk, citās tikai garām braucot.Bet interesanti bija visās.

85. Papes dabas parks

Mazliet informācija no Papes mājas lapas 

Dabas parks „Pape”
Dabas parks aizņem 51777 ha un tas atrodas pašā Latvijas DR stūrī Rucavas un Nīcas novados. Parka kodolu veido Papes ezers – 12 km2 liels un 0,3 m dziļš piekrastes lagūnveida ezers un Nidas purvs ar tiem pieguļošajām teritorijām.

Teritorijas raksturojums.Kopējā platība: 51777 ha
Teritorija sadalīta 3 funkcionālajās zonās:
1. Lieguma zona (5663 ha) ir izveidota, lai saglabātu Nidas purva, piejūras augsto kāpu un Papes ezera dabas daudzveidību un ekosistēmas.
2. Dabas parka zona (44733 ha) ir izveidota kā buferzona lieguma zonas labākai aizsardzībai. Zonā, saskaņā ar dabas aizsardzības plānu, veic dabas apsaimniekošanas pasākumus un saimniecisko darbību. Dabas parka zona jūrā no piekrastes līdz 30m izobatei ir izveidota, lai aizsargātu putniem nozīmīgās vietas dabas parka jūras piekrastē.
3. Neitrālā zona (1381 ha) ir izveidota, lai saglabātu Baltijas jūras piekrastes zvejniekciemu raksturīgo ainavu un kultūrvēsturiskās vērtības, un nodrošinātu to ilgtspējīgu attīstību.

 Nokļūt Papē gribēju jau sen. Vienu gadu tikām līdz Liepājai, bet līdz Papei tā arī neaizbraucām. Šoreiz Papē nokļuvām, bet arī uz ļoti mazu laiku.

Diemžēl nepaspējām izbaudīt visu kas tur atrodas. Mums bija līdzi velosipēdi. Gribējām apbraukt apkārt Papes ezeram, bet tas mums nesanāca. Tā arī īsti nesapratām kur tad atrodas tas velosipēdistu ceļš, nebija norādes. Protams mēģinājām paši ceļu atrast, taču neveiksmīgi. Kad bijām nobraukuši īstā ceļa meklējumos jau vairākus kilometrus, sapratu, ka mums to neatrast. Tas mani protams sarūgtināja. Braukšana bija grūta, daudzās vietās tīrās smiltis, kas mani piebeidza. Varbūt būtu vēl mēģinājuši kaut kur braukt, bet tas nebija iespējams ODU dēļ. Tie tur ir mežonīgi. Pirms braukšanas izmantojām spēcīgu pret odu līdzekli, taču tas nelīdzēja nemaz. Neko tādu nebiju vēl redzējusi, vesels mākonis man bija sejā kā nokāpu no velo. Man sākās panika... Diemžēl  nācās braukt atpakaļ uz naktsmītnēm. Tā kā norāžu nebija, protams visus līkumus neatcerējos kur biju braukusi, un es apmaldījos.

 Visa tā rezultātā tiku līdz jūras krastam kur ieraudzīju tālumā bāku. Tas bija vareni. Protams devos pie jūras un pa krastu gāju pie bākas. Tad jau bija pienācis arī saules riets, tas notika tik ātri. Mazais izbrauciens pa Papes ciemu beidzās, jo saule aizgāja gulēt un arī man vajadzēja doties pie miera. Jo nākamajā dienā bija jāturpina ceļš uz Kuršu kāpu Lietuvā, kas bija mūsu galamērķis.
Jā Papē bijām vienu vakaru, jo ļoti vēlu atbraucām. Vēl nedaudz Papes no rīta un tad prom. Secinājums - noteikti jāieplāno vairāk laika visa apskatei. Mums gan nebija plānā tur ilgi uzkavēties, bet to laiku ko tur pavadījām atcerēšos ar dažādām atmiņām. Bija labas un ne tik labas lietas, bet šoreiz tikai par labo. Varbūt kādreiz tomēr apbraukšu arī apkārt ezeram, varbūt varbūt...

31. dzīvnieki - gliemezis, zirnekļi, sivēns, kuilis, gailis

 Akmeņkaļa Ivara Feldberga darbus ieraudzīju Siguldā Latvijas Stādu parādē šogad. Kaut ko tādu gribētu arī savā mājas dārzā. Skaisti.

14. nofotogrāfēt 50 bākas - 3 bākas

Šis punkts laikam būs grūti izpildāms. Bet nekas, mēģināšu visu izdarīt.
Vispār jau pēdējais laiks ir bijis ražens. Šoreiz satikusi esmu trīs bākas!
Pirmā atrodas Papē, atrasta tika pavisam nejauši, cik priecīga biju to ieraugot pa gabalu. Pie bākas tika sagaidīts arī saulriets, tas bija skaits!
Pārējās divas tika sastaptas Lietuvā Kuršu kāpā Nidas ciematā. Šī vieta nu gan ir skaista,  ja kas latviešu tur ir ļoti maz. Šeit atpūšas pārsvarā  paši lietuvieši.  Bākas bija izmēros mazākas, netālu vienu no otras un netālu no Kuršu kāpas.
Turpināšu meklēt pārējās bākas!

21.nobraukt ar riteni 101 kilometru - turpinājums Talsos

Ir pagājis nākamais Trek Philips MTB maratona 4 posms Talsos Kamparkalnā. Turpinājums tomēr seko manam mērķim nobraukt 101 km. Ir sācies trakums, nav vairs miera bez braukšanas.
3. jūlijā biju jau nākamajās sacensībās Talsos. Šeit man ļoti patika. Pirms biju sabiedēta par šo vietu. Braucot domāju, kad nu reiz būs tas trakums, bet nekā. Visvairāk jau nepatika braukt pa pļavu un kratīties - tas ir briesmīgi. Bet viss pārējais bija ļoti labi. Nu jau mana pašsajūta arī bija labāka nekā pirmajā braucienā Apē. Laiks bija vienkārši perfekts. Necepināja saule un nelija lietus.
Nākamais mērķis - tik braukt kārtīgā lietū, bet gan jau sanāks.
Pa vidu braucienam kādu laiku kopā braucām ar ar kādu kungu. Jā tiešām kungu, kad nedaudz parunājām atklājās, ka viņš jau brauc vairākus gadus un ir jau sasniedzis 70 gadus! Tas nu gan ir vienreizēji, kaut arī man vēl 70 gados gribētos un būtu pa spēkam piedalīties sacensībās. Kopā braukt ir jautrāk.

Beigu nobrauciens ļoti labs, un tad sekoja kalnā brauciens - vai pareizāk sakot gājiens. Par šo es domāju ļoti bieži brauciena laikā. Kā būs vai būšu spējīga uziet kalnā, kur nu vēl uzbraukt!. Bet šeit es pārsteidzu pati sevi! Nu protams, ka uzbraukt man neizdevās, bet kādu daļu uzbraucu gan. Bet ar kājām iet nemaz nebija tik traki, un labi ka tā. Tad jau būtu kauns pa visu seju, visu nobraucu, bet kalnā netieku. Nekas visu nevar gribēt uzreiz, gan pienāks tā diena, kad arī man tas būs pa spēkam.
Tikai ar labām domām un emocijām tagad atcerēšos Talsus un Kamparkalnu.
Tā nu lēnām tuvojos savam mērķim - vienā dienā nobraukt 101 km. Cerams, tas notiks pavisam drīzzzz.

31. dzīvnieki - ērce

 Šogad nu ļoti daudz ērces. Šādas bumbas man nes mājās 2 kaķenes. Diezgan sanāk noņemties, bet roka jau ietrenēta uz izraušanu. No tādas pavisam maziņas izaug pavisam liela, nu apmēram santīma lielumā, bet apaļa.
Pašai arī viena jau ir iekodusi, tā ir ka mežiem vandās.
Kaķenēm nu būs labi, abas ir apgredzenotas ar siksnām lai ērces vairs nemestos klāt, bet muktu pa gabalu! Bet ko darīt man??? Arī siksnu iegādāties ap vēderu?

13.ceļazīmes - Ieriķi, Dreiliņi, Ape

 Nākams ceļa zīmes sastaptās manā ceļā!
Pierakstu arī Apes ceļa zīmi, ko gan nenobildēju, bet Api izjutu uz visiem 100%, velokross 12. jūnijs. Tā tik bija viena varena ceļazīmes izjušana. Šo vietu atcerēšos vēl ilgi, mans pirmais velokross!

46. pārgājiens gar Gaujas krastu

 Nākamais darbs ir izdarīts. Šoreiz pārgājiens ir pārvērties par velobraucienu. Jo vieta jau nemainījās tikai pārvietošanās veids. Gatavojoties sacensībām Apē mēs visi izbraucām maršrutu Rāmkalni - Velna ala - Krimulda - Rāmkalni. Kopējais nobrauktais 31 km. Pavisam braucām četri pieaugušie un mūsu enerģijas pilnais 10 gadus vecais puika. Mežs, karstums, odu bari - nekāda atpūta pa ceļam, visu laiku jābrauc, jo odu uzlidojumi ir nežēlīgi. Šo braucienu gaidīju ilgi, jau vairākus gadus. Pirms gan bija doma noiet to ar kājām. Bet brauciens bija vēl pat labāks nekā biju iedomājusies.

Vienīgā atpūtas vieta sanāca pie Velna alas uz trošu tilta, kamēr vīrieši brauca uz veikalu pēc kaut kā uzēdam, visi bijām izbadējušies. Uz tilta odi nebija, vēl vējiņš atvēsināja! Un tad jau atpakaļ uz Rāmkalniem gar otru gaujas krastu. Pa ceļam redzējām trako koku sanesumu, lielo akmeni - kur bērnībā mani bija vedis tēvs, kur ir vecās plostnieku vietas, slēpošanas trasi, upes šķēršošanu, nedaudz no Krimuldas.

Tagad nākamais mērķis par Gauju uz Līgatnes pusi.

21.nobraukt ar riteni 101 kilometru

Tas ir noticis. Šis punkts man likās ļoti nesasniedzams. Bet redz kā viss mainījās.
Pirmajā brīdī plāns bija nobraukt šos kilometrus pa visu vasaru. Tas bija pirmais mērķis.
Tad mēģināt nobraukt 101 kilometru vienā reizē. Tas tagad ir mans nākamais mērķis.
Tagad jau ir nobraukts vairāk par šo skaitli, un īsti nezinu ko darīt tālāk!
Nobrauktie kilometri īstenībā nāca ļoti ātri. Kopumā pagāja tikai kādas divas nedēļas.

Viss sākās ar to, ka mūsu kaimiņš uzaicināja puiku piedalīties sacensībās velokrosā Baložos.
Puika ar tēvu piedalījās sacensībās, un ar to arī sākās. Puikam vajag kādu nodarbi, un viņam ir tik daudz enerģijas. Tad jau sekoja nākamās velokrosa sacensības Ozolkalnā, kur trase ir kalnā augšā, kalnā lejā, nu grūta priekš iesācējiem. Es biju līdz kā līdzjutējs, un dienas beigās arī man gribējās uzsēsties uz velo.
Nu jau abiem vīriešiem ākis bija lūpā  - nākamās sacensības. Bet tagad esot jābrauc arī man.

Un tā mēs 12.jūnijā nokļuvām TREK PHILIPS MTB Maratons 2011, 3. posms Apē. Puika nobrauca bērnu klasi un tautas klasi  pusmaratonu 30 km. Arī es piekritu braukt. Mans mērķis bija izturēt braucienu un nebūt pašai pēdējai. Sacensību dienā man bija baigais uztraukums, nezinu kāpēc. Nejutos jau nemaz tik spēcīga lai vispār to trasi pievarētu, bet mērķis bija nebūt pēdējai... Brauciens bija varens, visu ceļu lamājos pie sevis kāpēc esmu piekritusi sacensībām. Kāpēc man tas ir vajadzīgs? Kāpēc tā vajag izpumpēties? Temperatūra +30 grādi, galva sāp. Sākums bija grūts, braukšana kalnā mani nomoka, tas bija briesmīgi. Bet tad sākās trases labākā daļa  - brauciens lejup. Tad gan varēju nesties bļaudama lejā, man tā patika tā trases vieta!!! Es biju sajūsmā. Pa vidu tam visam vēl sekoja mans kritiens vai lidojums kopā ar velosipēdu! Tas vairs nebija forši. Nedēļa ir pagājusi un kājas ar zilumiem ir vēl tagad, un nobrāztā kāja atgādina par šo lidojumu. Un tie trakie odi, nekur nevarēja apstāties un atpūsties, odi bija uzreiz klāt. Tas bija arī viens dzinējspēks, jābrauc vienalga cik ātri tikai nestāvēt, lai nav odu uzbrukums. Beidzamie kilometri bija ļoti grūti, rokas sāpēja nežēlīgi. Apstāties vairs nevarēja. Bija neliels izbrauciens arī pa asfaltētu ceļu, mans prieks bija neviltots, tā saminos, ka knapi nogriezos uz pareizā ceļa, labi ka grāvī neielidoju no priekiem. Tas būtu sāpīgi. Pa ceļam vēl bija jaukie palīgi kas manu ļoti smago velosipēdu uzstiepa kalnā, pati knapi varēju tur uzrāpties, kur nu vēl kopā ar velo tik kalnā. Un Vaidavas upes pāriešana, straume tiešām liela, atkal palīdzēja jaukie puiši pārnest velosipēdu. Pati kaut kā pāri jau tiku, tas bija jauks atvēsinājums. Un tad jau pēdējie kilometri. Viss man bija apnicis, kāja nobrāzta, sāpoša galva, karstums, sāpošas rokas un kājas. Visu ceļu pie sevis atkārtoju kam es esmu piekritusi, kam man tas vajadzīgs, braucu ar ričuku tā kā vecis. Un tad jau bija finišā, noskanēja pīkstiens un tam bija gals. Es biju to izdarījusi!!! Mans mērķis bija izpildīts, bet par kādu cenu!
Tagad esmu jauna izaicinājuma priekša, nākamās sacensības būt vai nebūt??? Nākamajā dienā pēc sacensībām biju kā salauzta, visas malas sāpēja, bet prieks par padarīto bija neviltots, es to izturēju!

Ja nebūtu mana 101 lietu saraksta, laikam nebūtu tikusi līdz šādiem pārbaudījumiem!