3. jūlijā biju jau nākamajās sacensībās Talsos. Šeit man ļoti patika. Pirms biju sabiedēta par šo vietu. Braucot domāju, kad nu reiz būs tas trakums, bet nekā. Visvairāk jau nepatika braukt pa pļavu un kratīties - tas ir briesmīgi. Bet viss pārējais bija ļoti labi. Nu jau mana pašsajūta arī bija labāka nekā pirmajā braucienā Apē. Laiks bija vienkārši perfekts. Necepināja saule un nelija lietus.
Nākamais mērķis - tik braukt kārtīgā lietū, bet gan jau sanāks.
Pa vidu braucienam kādu laiku kopā braucām ar ar kādu kungu. Jā tiešām kungu, kad nedaudz parunājām atklājās, ka viņš jau brauc vairākus gadus un ir jau sasniedzis 70 gadus! Tas nu gan ir vienreizēji, kaut arī man vēl 70 gados gribētos un būtu pa spēkam piedalīties sacensībās. Kopā braukt ir jautrāk.
Beigu nobrauciens ļoti labs, un tad sekoja kalnā brauciens - vai pareizāk sakot gājiens. Par šo es domāju ļoti bieži brauciena laikā. Kā būs vai būšu spējīga uziet kalnā, kur nu vēl uzbraukt!. Bet šeit es pārsteidzu pati sevi! Nu protams, ka uzbraukt man neizdevās, bet kādu daļu uzbraucu gan. Bet ar kājām iet nemaz nebija tik traki, un labi ka tā. Tad jau būtu kauns pa visu seju, visu nobraucu, bet kalnā netieku. Nekas visu nevar gribēt uzreiz, gan pienāks tā diena, kad arī man tas būs pa spēkam.
Tikai ar labām domām un emocijām tagad atcerēšos Talsus un Kamparkalnu.
Tā nu lēnām tuvojos savam mērķim - vienā dienā nobraukt 101 km. Cerams, tas notiks pavisam drīzzzz.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru