Tas nu gan bija atradums, bijām mežā un skat. Pēc informācijas internetā atradu arī pareizo nosaukumu. Un vēl šī ķirzaku suga ir aizsargājama. Cik viņa bija mierīga, laikam jau izlikās par beigtu, lai tikai neaiztiek.
Sila ķirzakas parasti uzturas sausās, saulainās piekalnēs, izcirtumos, mežmalās, akmeņu kaudzēs, krūmājos, ceļu un dzelzceļu malās, bet to var novērot arī ūdeņu tuvumā. Kopā ar asti sila ķirzaka var sasniegt 20 cm garumu. Ļoti uzmanīgs dzīvnieks. Parasti uzturas paslēptuves tuvumā. Briesmu gadījumā var nomest asti, tā ataug no jauna. Aktīva dienā. No rīta mēdz sildīties saulē un tikai tad dodas medībās. Pārtiek no sīkiem dzīvniekiem, galvenokārt kukaiņiem, arī zirnekļiem, tārpiem un gliemjiem. Ziemu pavada vasaras alā, aiztaisot to ar lapām un zemi. Sila ķirzakas sastopamas samērā bieži, tomēr to izplatība Latvijā ir nevienmērīga, tāpēc suga iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā (4. kategorijā), kā arī MK aizsargājamo sugu sarakstā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru