Pirmajā brīdī plāns bija nobraukt šos kilometrus pa visu vasaru. Tas bija pirmais mērķis.
Tad mēģināt nobraukt 101 kilometru vienā reizē. Tas tagad ir mans nākamais mērķis.
Tagad jau ir nobraukts vairāk par šo skaitli, un īsti nezinu ko darīt tālāk!
Nobrauktie kilometri īstenībā nāca ļoti ātri. Kopumā pagāja tikai kādas divas nedēļas.
Viss sākās ar to, ka mūsu kaimiņš uzaicināja puiku piedalīties sacensībās velokrosā Baložos.
Puika ar tēvu piedalījās sacensībās, un ar to arī sākās. Puikam vajag kādu nodarbi, un viņam ir tik daudz enerģijas. Tad jau sekoja nākamās velokrosa sacensības Ozolkalnā, kur trase ir kalnā augšā, kalnā lejā, nu grūta priekš iesācējiem. Es biju līdz kā līdzjutējs, un dienas beigās arī man gribējās uzsēsties uz velo.
Nu jau abiem vīriešiem ākis bija lūpā - nākamās sacensības. Bet tagad esot jābrauc arī man.
Un tā mēs 12.jūnijā nokļuvām TREK PHILIPS MTB Maratons 2011, 3. posms Apē. Puika nobrauca bērnu klasi un tautas klasi pusmaratonu 30 km. Arī es piekritu braukt. Mans mērķis bija izturēt braucienu un nebūt pašai pēdējai. Sacensību dienā man bija baigais uztraukums, nezinu kāpēc. Nejutos jau nemaz tik spēcīga lai vispār to trasi pievarētu, bet mērķis bija nebūt pēdējai... Brauciens bija varens, visu ceļu lamājos pie sevis kāpēc esmu piekritusi sacensībām. Kāpēc man tas ir vajadzīgs? Kāpēc tā vajag izpumpēties? Temperatūra +30 grādi, galva sāp. Sākums bija grūts, braukšana kalnā mani nomoka, tas bija briesmīgi. Bet tad sākās trases labākā daļa - brauciens lejup. Tad gan varēju nesties bļaudama lejā, man tā patika tā trases vieta!!! Es biju sajūsmā. Pa vidu tam visam vēl sekoja mans kritiens vai lidojums kopā ar velosipēdu! Tas vairs nebija forši. Nedēļa ir pagājusi un kājas ar zilumiem ir vēl tagad, un nobrāztā kāja atgādina par šo lidojumu. Un tie trakie odi, nekur nevarēja apstāties un atpūsties, odi bija uzreiz klāt. Tas bija arī viens dzinējspēks, jābrauc vienalga cik ātri tikai nestāvēt, lai nav odu uzbrukums. Beidzamie kilometri bija ļoti grūti, rokas sāpēja nežēlīgi. Apstāties vairs nevarēja. Bija neliels izbrauciens arī pa asfaltētu ceļu, mans prieks bija neviltots, tā saminos, ka knapi nogriezos uz pareizā ceļa, labi ka grāvī neielidoju no priekiem. Tas būtu sāpīgi. Pa ceļam vēl bija jaukie palīgi kas manu ļoti smago velosipēdu uzstiepa kalnā, pati knapi varēju tur uzrāpties, kur nu vēl kopā ar velo tik kalnā. Un Vaidavas upes pāriešana, straume tiešām liela, atkal palīdzēja jaukie puiši pārnest velosipēdu. Pati kaut kā pāri jau tiku, tas bija jauks atvēsinājums. Un tad jau pēdējie kilometri. Viss man bija apnicis, kāja nobrāzta, sāpoša galva, karstums, sāpošas rokas un kājas. Visu ceļu pie sevis atkārtoju kam es esmu piekritusi, kam man tas vajadzīgs, braucu ar ričuku tā kā vecis. Un tad jau bija finišā, noskanēja pīkstiens un tam bija gals. Es biju to izdarījusi!!! Mans mērķis bija izpildīts, bet par kādu cenu!
Tagad esmu jauna izaicinājuma priekša, nākamās sacensības būt vai nebūt??? Nākamajā dienā pēc sacensībām biju kā salauzta, visas malas sāpēja, bet prieks par padarīto bija neviltots, es to izturēju!
Ja nebūtu mana 101 lietu saraksta, laikam nebūtu tikusi līdz šādiem pārbaudījumiem!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru