31. dzīvnieki - ērce

 Šogad nu ļoti daudz ērces. Šādas bumbas man nes mājās 2 kaķenes. Diezgan sanāk noņemties, bet roka jau ietrenēta uz izraušanu. No tādas pavisam maziņas izaug pavisam liela, nu apmēram santīma lielumā, bet apaļa.
Pašai arī viena jau ir iekodusi, tā ir ka mežiem vandās.
Kaķenēm nu būs labi, abas ir apgredzenotas ar siksnām lai ērces vairs nemestos klāt, bet muktu pa gabalu! Bet ko darīt man??? Arī siksnu iegādāties ap vēderu?

13.ceļazīmes - Ieriķi, Dreiliņi, Ape

 Nākams ceļa zīmes sastaptās manā ceļā!
Pierakstu arī Apes ceļa zīmi, ko gan nenobildēju, bet Api izjutu uz visiem 100%, velokross 12. jūnijs. Tā tik bija viena varena ceļazīmes izjušana. Šo vietu atcerēšos vēl ilgi, mans pirmais velokross!

46. pārgājiens gar Gaujas krastu

 Nākamais darbs ir izdarīts. Šoreiz pārgājiens ir pārvērties par velobraucienu. Jo vieta jau nemainījās tikai pārvietošanās veids. Gatavojoties sacensībām Apē mēs visi izbraucām maršrutu Rāmkalni - Velna ala - Krimulda - Rāmkalni. Kopējais nobrauktais 31 km. Pavisam braucām četri pieaugušie un mūsu enerģijas pilnais 10 gadus vecais puika. Mežs, karstums, odu bari - nekāda atpūta pa ceļam, visu laiku jābrauc, jo odu uzlidojumi ir nežēlīgi. Šo braucienu gaidīju ilgi, jau vairākus gadus. Pirms gan bija doma noiet to ar kājām. Bet brauciens bija vēl pat labāks nekā biju iedomājusies.

Vienīgā atpūtas vieta sanāca pie Velna alas uz trošu tilta, kamēr vīrieši brauca uz veikalu pēc kaut kā uzēdam, visi bijām izbadējušies. Uz tilta odi nebija, vēl vējiņš atvēsināja! Un tad jau atpakaļ uz Rāmkalniem gar otru gaujas krastu. Pa ceļam redzējām trako koku sanesumu, lielo akmeni - kur bērnībā mani bija vedis tēvs, kur ir vecās plostnieku vietas, slēpošanas trasi, upes šķēršošanu, nedaudz no Krimuldas.

Tagad nākamais mērķis par Gauju uz Līgatnes pusi.

21.nobraukt ar riteni 101 kilometru

Tas ir noticis. Šis punkts man likās ļoti nesasniedzams. Bet redz kā viss mainījās.
Pirmajā brīdī plāns bija nobraukt šos kilometrus pa visu vasaru. Tas bija pirmais mērķis.
Tad mēģināt nobraukt 101 kilometru vienā reizē. Tas tagad ir mans nākamais mērķis.
Tagad jau ir nobraukts vairāk par šo skaitli, un īsti nezinu ko darīt tālāk!
Nobrauktie kilometri īstenībā nāca ļoti ātri. Kopumā pagāja tikai kādas divas nedēļas.

Viss sākās ar to, ka mūsu kaimiņš uzaicināja puiku piedalīties sacensībās velokrosā Baložos.
Puika ar tēvu piedalījās sacensībās, un ar to arī sākās. Puikam vajag kādu nodarbi, un viņam ir tik daudz enerģijas. Tad jau sekoja nākamās velokrosa sacensības Ozolkalnā, kur trase ir kalnā augšā, kalnā lejā, nu grūta priekš iesācējiem. Es biju līdz kā līdzjutējs, un dienas beigās arī man gribējās uzsēsties uz velo.
Nu jau abiem vīriešiem ākis bija lūpā  - nākamās sacensības. Bet tagad esot jābrauc arī man.

Un tā mēs 12.jūnijā nokļuvām TREK PHILIPS MTB Maratons 2011, 3. posms Apē. Puika nobrauca bērnu klasi un tautas klasi  pusmaratonu 30 km. Arī es piekritu braukt. Mans mērķis bija izturēt braucienu un nebūt pašai pēdējai. Sacensību dienā man bija baigais uztraukums, nezinu kāpēc. Nejutos jau nemaz tik spēcīga lai vispār to trasi pievarētu, bet mērķis bija nebūt pēdējai... Brauciens bija varens, visu ceļu lamājos pie sevis kāpēc esmu piekritusi sacensībām. Kāpēc man tas ir vajadzīgs? Kāpēc tā vajag izpumpēties? Temperatūra +30 grādi, galva sāp. Sākums bija grūts, braukšana kalnā mani nomoka, tas bija briesmīgi. Bet tad sākās trases labākā daļa  - brauciens lejup. Tad gan varēju nesties bļaudama lejā, man tā patika tā trases vieta!!! Es biju sajūsmā. Pa vidu tam visam vēl sekoja mans kritiens vai lidojums kopā ar velosipēdu! Tas vairs nebija forši. Nedēļa ir pagājusi un kājas ar zilumiem ir vēl tagad, un nobrāztā kāja atgādina par šo lidojumu. Un tie trakie odi, nekur nevarēja apstāties un atpūsties, odi bija uzreiz klāt. Tas bija arī viens dzinējspēks, jābrauc vienalga cik ātri tikai nestāvēt, lai nav odu uzbrukums. Beidzamie kilometri bija ļoti grūti, rokas sāpēja nežēlīgi. Apstāties vairs nevarēja. Bija neliels izbrauciens arī pa asfaltētu ceļu, mans prieks bija neviltots, tā saminos, ka knapi nogriezos uz pareizā ceļa, labi ka grāvī neielidoju no priekiem. Tas būtu sāpīgi. Pa ceļam vēl bija jaukie palīgi kas manu ļoti smago velosipēdu uzstiepa kalnā, pati knapi varēju tur uzrāpties, kur nu vēl kopā ar velo tik kalnā. Un Vaidavas upes pāriešana, straume tiešām liela, atkal palīdzēja jaukie puiši pārnest velosipēdu. Pati kaut kā pāri jau tiku, tas bija jauks atvēsinājums. Un tad jau pēdējie kilometri. Viss man bija apnicis, kāja nobrāzta, sāpoša galva, karstums, sāpošas rokas un kājas. Visu ceļu pie sevis atkārtoju kam es esmu piekritusi, kam man tas vajadzīgs, braucu ar ričuku tā kā vecis. Un tad jau bija finišā, noskanēja pīkstiens un tam bija gals. Es biju to izdarījusi!!! Mans mērķis bija izpildīts, bet par kādu cenu!
Tagad esmu jauna izaicinājuma priekša, nākamās sacensības būt vai nebūt??? Nākamajā dienā pēc sacensībām biju kā salauzta, visas malas sāpēja, bet prieks par padarīto bija neviltots, es to izturēju!

Ja nebūtu mana 101 lietu saraksta, laikam nebūtu tikusi līdz šādiem pārbaudījumiem!